Rīgā viss noticis pirmoreiz dzīvē, un tas vienmēr ir skaisti. Rīga – tā ir bezrūpīgā bērnība, jaunība, pirmie soļi uz skatuves. Vecāki bija dzīvi, un visi draugi līdzās. Te bija mīlestība un draudzība, cilvēki nebija tik pārslogoti ar domām par naudu. Kas tad paliek dvēselē, kad esi bijis tik bezbēdīgi laimīgs? Saules stariņš… Gadiem ejot, visi uztraukumi, rūpes un problēmas aizmirstas, un paliek vien mirdzuma sajūta.

Atmiņas izraisa smaidu un viegli smeldzošu sajūtu, ka tas nekad neatkārtosies, ka šodien Rīga ir cita, paliek vien atbalsis, drumstalas, lauskas…

Esmu vienaldzīga pret skaisti izkrāsotām fasādēm, mana sirds sāk sisties straujāk, kad ieraugu senu, mīļu rotaļlietu. Mani saviļņo vienkāršas, pieticīgas, neievērojamas lietas, tās raisa smeldzīgas paralēles.

Ikvienas pilsētas vēsturē ir savi kāpumi un kritumi. Man gribētos, lai pilsēta ieņemtu pienācīgu vietu pasaulē, Rīga ir tā vērta – un te nedomāju tikai mūziku vien. Rīgā ir pietiekoši daudz cilvēku, kas varētu iedvesmot veselu pilsētu.

Pilsēta, kurā tu esi piedzimis un izaudzis, zināmā mērā ir atslēga uz tevi pašu. Tās ģeogrāfija, tās ūdeņi, parki, ielas un baznīcas – tā ir arī tava iekšējā ģeogrāfija.

Lai kur arī nevestu mākslinieka meklējumu ceļi, to sākums ir pirmajā darbnīcā, uz pirmās skatuves, pirmajā zālē.

Lai kas tu arī kļūtu , ar tevi vienmēr kopā būs to cilvēku neredzamās ēnas, kuri tevi ir veidojuši –vecāki, skolotāji, kolēģi un klausītāji.

Un, atrodoties uz skatuves, es zinu, ka aiz manis stāv Rīgas torņu profils, kā bulta - tik taisnā Brīvības iela, sirmais Doms, viedā Daugava, Vāgnera zāle piparmētru tonī, Operas parters sarkanvīna krāsā un tie brīnišķīgie cilvēki, ar kuriem liktenis man ļāvis sastapties un kuri man iemācījuši saprast, ka dzīve ir skaista.

Vienmēr esmu meklējis kādu ēku, ostu, staciju vai pavardu, lai nosauktu to par mājām. Man bija apmēram piecpadsmit gadu, kad sapratu – mana dzimtene ir zeme, kurā esmu piedzimis. Tas ir loģiski, un tieši tādēļ es izjūtu Baltijas un Latvijas pievilkšanas spēku. Tam nav politisku un ideoloģisku izskaidrojumu, tā vienkārši ir zeme, kurai es piederu. Nekur citur uz planētas man māju sajūta nav tik izteikta kā šeit, manā KREMERata BALTICA.

Rīga ir tā vieta, kurai esmu pierakstīts. Tā ir mana augsne, no kuras esmu barojies un uz kuras balstījies, lai sniegtos pretim saulei. Jo vairāk no Rīgas esmu attālinājies, jo vairāk man ir gribējies to samīļot un jo tuvāka tā man kļuvusi - kā tēva mājas pasaules ceļotājam.