Fenomenāli talantīgā jaunā dejotāja Patrīcija Gerrēro dzimusi Granādas čigānu kvartālos. Viņas māte bija un joprojām ir flamenko deju skolas pasniedzēja, tādēļ arī Patrīcija dejo jau kopš četru gadu vecuma.

Pagājušajā gadā Patrīcija piedalījās pasaulslavenā spāņu režisora Karlosa Sauras jaunajā filmā Flamenco, Flamenco, šogad uzstājās viņa šovā Flamenco Hoy Amerikas Savienotājās Valstīs. Patrīcija Gerrēro allaž tiek aicināta uz tādiem pazīstamiem Spānijas festivāliem, kā Festival de Jerez, Festival de las Minas La Union, Bienal de Sevilla… Viņas deja, saglabājot flamenko klasiskos vaibstus, ir īpašs - grācijas un elegances savienojums. Patrīcija Gerrēro ir flamenko dejotāju prestižākās starptautiskās prēmijas Premio El Desplante laureāte.

Flamenko jeb kante flamenko (no spāņu val. cante flamenco) ir apjomīgs Dienvidspānijas dziesmu un deju slānis īpašā izpildījuma stilā. Tas ir pārsteidzoši, taču vārda flamenko izcelsme joprojām nav skaidra.

Pirmās ziņas par flamenko datētas ar 1780. gadu. Flamenko dzimtene ir Andalūzija, kur divarpustūkstoš gadu gaitā krustojušās dažādu Austrumu tautu un kultūru ietekmes: feniķiešu, grieķu, kartāgiešu, bizantiešu, arābu, čigānu…

Kante flamenko dzeja – tā ir lirika ar filozofisku dzīves izjūtu. Tā pamattēmas ir mīla, vientulība, nāve. Kante flamenko dejām ir tikpat sena izcelsme kā dziedājumiem. Daudzas dziesmas tiek pavadītas ar dejām, un dabiskā kārtā tās pārtop par deju dziesmām, pat par nelielu izrādi, kurā piedalās dziedātāji, dejotāji, ģitāristi, sitaminstrumentālisti un plaukšķinātāji.

Līdz XIX gadsimta pēdējai trešdaļai flamenko stils nebija nedz populārs, nedz pazīstams ārpus tā cienītāju un pazinēju šaurā loka. Taču līdz ar īpašu mākslinieku kafejnīcu rašanos, kur uzstājās flamenko izpildītāji, šis stils kļuva tuvs visplašākajai publikai. No 1870. līdz 1920. gadam flamenko piedzīvoja savu zelta laikmetu.

1922. gadā komponists Manuels de Falja un dzejnieks Federiko Garsija Lorka nporganizēja konkursu Kante hondo, kas kalpoja par impulsu stila atdzimšanai. Visā Spānijā sāka rīkot flamenko festivālus un konkursus, sākās zinātniski pētījumi, parādījās žurnāls Flamenko, tika izveidota flamenkoloģijas un folkloras pētīšanas katedra. Sākās senā stila jaunā dzīve, un flamenko iemīlēja ne vien tā dzimtenē, bet arī visā plašajā pasaulē.