Gidons Krēmers, vienmēr un no visas sirds mīlēdams kino, savā grāmatā “Bērnības lauskas” atceras…

Vēl viens prieka avots man bija koka šķūnis netālu no pludmales. Katru vakaru, bet dažreiz arī pa dienu, tur uz koka soliņiem sasēdās publika. Transparents virs ieejas baltiem milzu burtiem vēstīja: „ No visām mākslām kino mums ir vissvarīgākā. V. I. Ļeņins.” Ja tikai Ļeņins zinātu, cik tuvi manai sirdij bija viņa vārdi un cik bieži tos atcerējos, pats sevi attaisnodams par bēgšanu uz kino. Kinematogrāfs vilktin pievilka. Seansi bieži tika pārtraukti tehnisku iemeslu dēļ (mehāniķis mainīja lentes ruļļus), taču pauzes man netraucēja pilnīgi saplūst ar skrejošo kadru pasauli. Tiklīdz bija iespējams, es traucos uz koka kinoteātri. Katru dienu mēs stāvējām ar roku rakstītas afišas priekšā, kas vēstīja par vakara seansu. „Vai šo filmu tu jau redzēji?” skan manā atmiņā. Vislielākais pievilkšanas spēks piemita amerikāņu filmām. Un cik liela bija vilšanās, kad tika izkārta tāfelīte „Bērniem ieeja aizliegta”.

Pēc biļetēm bija jāstāv rindā, toties pēc tam mēs caurām dienām varējām atkal un atkal apspriest, ar baudu atcerēties un no jauna pārdzīvot redzēto. Bieži es gāju uz kino ar vecvecākiem. Man bija vienalga, ko skatīties - „Sniegbaltīti”, „Rapsodiju” vai kārtējo Čaplina filmu - , viss likās interesants.

Cik reižu skatījos „Lielo valsi”, jūsmodams par mūziku un Milicu Korjusu! Johana Štrausa nelaimīgās mīlestības stāsts filmas beigās katru reizi mani noveda līdz asarām. Jau toreiz es absolūti nevarēju panest šķiršanos, pat uz ekrāna ne.

(No vācu valodas tulkojis Ingmars Zemzaris)