Baha pasijas reizēm tiek dēvētas par mistērijām. Taču būtībā tās ir lielas dramatiskas oratorijas ar evaņģēlija sižetu par Kristus ciešanām – par Viņa mokām, nāvi un augšāmcelšanos.

Daudzi izcili komponisti ir rakstījuši Passionmusik, dažādi traktējot pasiju tradicionālo saturu un savdabīgo žanru. Daudz skaistas mūzikas lappušu var atrast arī Baha priekšgājēju un pēcteču daiļradē. Taču drosmē, dziļumā un filozofiskās koncepcijas spēkā tās nav salīdzināmas ar Baha Sv. Jāņa pasiju (1722-1723) un Sv. Mateja pasiju (1728-1729).

Sv.Jāņa pasijas mūzikā dominē melodiskais rečitatīvs – krāšņa muzikālā proza, kuru Bahs pārvaldīja meistarīgi. Šīs prozas plastiskajā valodā komponists izstāsta sižetu. Pasijas kori tēlo pūli kā stihisku un aklu spēku. Korāļi simbolizē lēnprātīgo draudzi. Bet ārijas, gan mierīgi apcerīgas, gan kaismīgas, apkopo un no iekšpuses izgaismo vēstījuma būtību.

“Evaņģēlisti liecina, ka zeme trīcēja, tumsa iestājās, kapi atvērās, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās…

…Šāda drāma, šāds skats nav ne aprakstāms, ne uzgleznojams!.. Skaista ir Koredžo glezna Noņemšana no krusta, šausminoša ir nāves ēna uz ērkšķiem kronētās pieres, aizkustinošas ir Marijas raudas…, taču kurš mākslinieks gan spēs attēlot tumsu, kas pārklāja jūdus tai mirklī, kad viņus atstāja doma par glābiņu, noslīkstot bezgalīgajā telpā, un viņos iemājoja truli fanātiska cietsirdība, lepnums par nelikumīgo sodu, par romiešu važām, romiešu nodokli, romiešu izrēķināšanos!?.. Tikai ērģeļu skaņas zem Sebastiāna Baha pirkstiem vai simtiem griezīgu trompešu un fagotu, kas saplūst vienā neizturami mokošā melodijā, spēj mūsdienu cilvēkam likt domāt par visas pasaules ciešanām un savienot viņa dvēselē šausmu izjūtu, ko rada Pompejas vai Lisabonas bojāeja, ar reformatora augstajām stoiskajām sērām, uzlūkojot sārtu un fanātiķus…”

M.Petraševskis, 1846