Pilsētai un PasauleiCeturtdien, 2005.gada 17.martā pl.19.00, Sv.Jāņa baznīcāSestdien, 2005.gada 19.martā pl.18.00, Rīgas DomāSvētdien, 2005.gada 20.martā pl.16.00, Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis”

 V.A.Mocarts - A.Mustonens – REKVIĒMS

Solisti:

Inese Galante (soprāns) Antra Bigača (mecosoprāns)  Viesturs Jansons (tenors) Egīls Siliņš (bass)

Instrumentāls ansamblisDiriģents Andress Mustonens (Igaunija)

Ir zināms, ka savu pēdējo skaņdarbu REKVIĒMU Mocarts komponējis noslēpumainos apstākļos. Dīvainais stāsts par tā rašanos, komponista pāragrā nāve un uz mūžu zudušais kaps ir kalpojis par pamatu tam, lai 1791. gadā Mocarta dzīve pārtaptu par leģendu.

Var iedomāties, cik spēcīgi būtu satriecis publiku pilnīgi pabeigtais šedevrs. Pat savā nepilnīgajā izskatā, kur blakus debešķīgi skaistajām oriģinālajām lappusēm skan arī skolnieciskas, ko  uzrakstīja Mocarta māceklis Zīsmairs, Rekviēms kļuva par Mocarta mākslas simbolu.

Rekviēms, biežāk kā neviens cits Mocarta skaņdarbs, izraisījis vairāk jautājumu nekā atbilžu. Skaidrs, ka uz tiem atbildēt varētu tikai pats autors. Kur slēpjas šī skaņdarba magnētisms? Kāpēc Mocarts rakstīja Rekviēmu pārliecībā, ka dara to sev pašam? Kas vispār viņam bija Rekviēms? Vai atvadīšanās no zemes dzīves? Vai citas eksistences priekšnojauta?  Kā tas gadījās, ka kāda dīvaiņa grāfa neparasto pasūtījumu komponista uzbudinātā iedvesma pieņēma par Debesu zīmi, bet melnā tērpto grāfa sulaini – par Mūžības vēstnesi?

Rekviēms slējās augšup kā katedrāle… Ar savu iekšējo dzirdi Mocarts varēja skaidri saklausīt šausminošas ercenģeļu balsis, grēcinieku kliedzienus, mūžīga miera un piedošanas lūgumus…

Kyrie eleison! Christe eleison!Komponista sāpju atdzīvinātā kanoniskā latīņu valoda bija pārvērtusies par viņa paša lūgšanu. Mocarts domāja par Viņu, kurš savā ceļā uz Golgātu, lūdza par cilvēces atpestīšanu. Viņa sāpi saprazdams, Mocarts juta, kā deg Viņa brūces, redzēja, kā lejup pil asinis no ērkšķu kroņa, ticēja, ka Augšāmcelšanās ir tuvu.

Komponists centās pārtulkot savu jūtoņu cilvēkiem saprotamā valodā, viņš  steidzās sevi pārkausēt sīkajās notīs, lai tajās saglabātu pēkšņo atklājumu un jaunās pazemības jēgu: Nāve ir Draugs.

Taču viņš nepaspēja pielikt punktu un partitūras beigās blakus datumam uzrakstīt savu vārdu – MOZART. Tādējādi iztrūkstošās beigas pārvērtās par Nebeidzamību, bet himna Nāvei kļuva par ceļu uz  Nemirstību.

Sekojot tradīcijai, Mocarta Rekviēms skanēs Ciešanu laikā, taču šoreiz būs iespēja to dzirdēt četru izcilu dziedātāju un instrumentāla  ansambļa atskaņojumā, bez kora un orķestra piedalīšanās.

Pirmoreiz šī Andresa Mustonena transkripcija tika atskaņota slavenajā Kuhmo mūzikas festivālā Somijā. Pagājušogad to iepazina Oļega Kagana festivāla publika Vācijā (atskaņojumā piedalījās Antra Bigača). Drīzumā šo transkripciju dzirdēs klausītāji Lietuvā, Holandē un Itālijā.

Stāsta ANDRESS MUSTONENS:

“Ir gana daudz meistardarbu, kuros izpildītāju sastāvs ir mazāk svarīgs nekā pati ideja – te varētu nosaukt vairākus senus liturģiskos skaņdarbus, Baha Augsto mesu si minorā un Fūgas mākslu, un, protams, Mocarta Rekviēmu. Šī mūzika atrodas it kā starp debesīm un zemi. 

Komponējot Rekviēmu, Mocarts to dzirdēja ar iekšējo dzirdi un tikai pēc tam pierakstīja partijas, katru no tām, iespējams, saklausot kā vienu skanošu līniju. Es esmu diriģējis Rekviēmu vairāk nekā simts reizes un jau sen to uztveru kā polifonisku skaņdarbu, kas ir domāts solistu (dziedātāju un instrumentālistu) ansamblim. Šāda versija man ir emocionāli tuvāka”.

Andress Mustonens

Andress Mustonens ir viens no izcilākajiem igauņu mūziķiem -  vijolnieks, diriģents, slavenā senās mūzikas ansambļa Hortus Musicus dibinātājs un vadītājs.

Viņš ir dzimis 1953.gadā, absolvējis Igaunijas Mūzikas akadēmijas vijoles klasi. Vēl būdams students, licis pamatus senās mūzikas izpildījuma tradīcijai Igaunijā un joprojām to propagandē  ar  lielu entuziasmu.

A.Mustonens ir plaši pazīstams kā enerģisks organizators. Pateicoties viņam, radušies daudzi mūzikas festivāli un koncertcikli. Viņa muzikālajai darbībai nav nekāda sakara ar sausu akadēmismu, tai nepieciešama radoša un brīva gaisotne.

Kaut arī A.Mustonens ir pirmkārt pazīstams kā senās mūzikas speciālists, viņš allaž pārsteidz publiku ar individuālu un absolūti jaunu pieeju jebkura laikmeta mūzikai. Viņa repertuārā ir gan Monteverdi, Mocarta un Baha skaņdarbi, gan Takemicu, Penderecka, Perta, Tavenera, Kančeli, Knaifela un mūsdienu igauņu komponistu mūzika.

Viņš ir uzstājies kopā ar tādām slavenībām kā G.Krēmers, P.Galuā, O.Kagans, D.Sitkoveckis, A.Ļubimovs, E.Virsaladze, I.Monigeti u.c.

A.Mustonens arī diriģējis tādas interesantas koncertsērijās kā Vēlreiz Mocarts, Šūberts un Vīne, Klezmeru mūzika, Pjacollas mūzika.

A.Mustonena mākslu pazīst gan lielākajā daļā Eiropas, gan daudzās pilsētas citos kontinentos: Berlīnē, Varšavā, Telavivā, Jeruzalemē, Glāzgovā, Maskavā, Antverpenē, Minhenē, Kopenhāgenā, Prāgā, Bratislavā, Helsinkos, Bostonā, Stokholmā, Lincā, Insbrukā, Londonā, Saragosā, Utrehtā, Kobē  u.c. pilsētās.